Ērmanis ievēroja viesu izbrīnu un, vēl to pavairojis, uzdzerdams pusspaiņa tilpuma ķipi ar alu, omulīgi smaidīja:
— Jā, man ir brīnišķa ēstgriba. Sevišķi pēc darba, piemēram, pēc šīrlta cīņas baznīcā. Bet, dīkā vārtīdamies pa cisām, es atkal varu veselu nedēļu iztikt bez ēšanas. Tāda man savāda daba. Tādēļ ari man labprāt patīk slinkot.
— Bet kā tad tā?— Andris brīnījās.
— Nu, aiz taupības.
— Nekā nesaprotu.
— Tā lētāk tieku cauri. Ar laivinieka peļņu neiznāk tik daudz, ka varu kārtīgi paēst. Bet guļot man nav jāēd.
— Tas ir savādi!— iesmējās Andris.
— Jā, tīrais posts. Bet ko lai dara, kad tāda man daba? Patlaban gan nekādu bēdu vairs nava. Šodien saēdišos veselai nedēļai, un rīt dosimies visi uz zveju. Iznāks ko samaksāt krodziniekam parādu, un ari priekšdienām nodrošināsimies.
Pēteris ar Andri labi paēda, tik labi, ka sen neatcerējās tā mielojušies. Tagad tie sēdēja pie alus traukiem un klausījās saimnieka čalošanā, kurš vēl arvien stiprinājās, kā pats teica, veselai nedēļai. Abiem puišiem iepatikās Ērmaņa atklātā, vientiesīgā daba, viņa kūtrais miers un varenā ēdelība. Gausi ēzdams, viņš tiem izstāstīja visu savu dzīves stāstu, ar to izgaisinādams viesu aizdomas.
Bet Ērmanis vēl nekā nezināja par saviem viesiem, vienīgi tikai to, ka tie karakalpi no Kurzemes, uz kurieni labprāt negrib atgriezties, bet vēlas iestāties Rīgas dienestā.