Viņš nolauza no sava milzu kukuļa krietnu ņuku . . .
Abi karakalpi saskatījās.
— Zēl!— vecākais pēc īsa klusuma brītiņa teica nopūzdamies.— Bet kāds cits tak būs pieņemts viņa vietā?
— Nava. Viņa ļaudis atlaida. Tie aizgāja uz poļiem.
— Bet vai tad Rīga bez karaspēka?
— Nē jau. Palika otra nodaļa ar kapteini Saldernu.
— Tā .. . Nu, varbūt tu zini, kur to varētu sastapt?
— Tas dzīvo tepat uz laukuma. Tikai nezinu, kurā namā. Bet patlaban viņš ir baznīcā. Redzēju to garām paejot.
Karakalps pārdomāja, ko darīt. Tad teica:
— Mums vajadzētu vēl šodien viņu satikt. Ja varētu to uzzīmēt un pazīt, iznākot no baznīcas . . .
— Varu tev viņu parādīt. Man te jāuzkavējas līdz beigām: atvedu laivā kungus no Pārdaugavas uz dievvārdiem.
— Labi. Tad gaidīsim.
Abi karakalpi stāvēja laivinieka priekšā. Tas vēroja viņu izsalkuma pilnos skatus, vērstus uz savu maizes klaipu.
— Jūs, kā liekas, esat še svešnieki? Laikam no Kurzemes?— viņš jautāja.
— Jā. Nupat ieradāmies Rīgā.
— Tad laikam vēl nebūsat brokastojuši. Nu, man gan pašam šodien ļoti maz ēdamā, bet gribu dalīties.
Viņš nolauza no sava milzu kukuļa krietnu ņuku, droši mārciņas divas svarā, un pasniedza jaunākajam. Tādu pat gabalu atlauza arī vecākajam karakalpam.