Tie abi pateikdamies paņēma maizi un sāka kāri ēst, kamēr mielastu pārtrauca kāds sirms, cienīgs pāters. Tas, kā pastaigādamies uznācis laukumā, paraudzījās uz baznīcu, pavīpsnāja un tuvojās ēdājiem. Kā likās, viņš pazina4 laivinieku un, to ieraudzījis, jau pa gabalu laipni uzsmaidīja. Laivinieks piecēlās un noņēma cepuri. Tāpat abi karakalpi, atgriezušies un ieraudzījuši garīdznieku, ātri nobāza kabatās maizi, noņēma cepures.
— Tas Kungs lai ir ar jums!-»- pienācis klāt, pāters sveicināja, kā svētībā mazliet paceldams roku.
Laivinieks metās pie rokas un to noskūpstīja. Viņa piemēram sekoja abi puiši.
Tanī brīdī atkal iedunējās torņa zvans. Pie netāliem vārtiņiem, kuri veda cauri kapiem uz ģērbkambari baznīcas otrā galā, bij pienācis zvērādas kažokā ietinies stalts virs ar luterāņu mācītāja bareti galvā. Viņš redzēja rokas skūpstu, redzēja pātera smaidošo seju, un skarba grumba ieviesās tā ' uzacu starpā.
— Nolādētais pāvesta suns!— viņš nošņāca.— Pat še, pie mūsu svētās baznīcas sienām, šis pāters Jans nekautrējas izmest savus tīklus! Patiesi, man viņš jāizkvēpina no Rīgas mūriem, lai kādi līdzekļi būtu jālietā!
Niknumā aizcirtis vārtiņus, viņš ātriem soļiem gāja cauri uz ģērbkambari. Sis vīrs bija virsmācītājs maģistrs Hermans Samsons, nesamierināms katoļu baznīcas ienaidnieks.