Pāters arī bija ievērojis savu luterticīgo amata biedri. Kaut gan viņš labi pazina Samsona naidu pret katoļu baznīcu, tomēr varēja tikai pasmaidīt par tā niknumu, jo, kamēr Polijas karalim būs pār Rīgu virskundzība, nekāda vara te nespēs traucēt jezuītu darbību.
Tikai ar acumirklīgu skatu pavadījis savu pretinieku, pāters Jans atkal piegriezās puišiem. Viņa dzīvās, laipnās acis pastāvīgi smaidīja — pat tad, kad skumjš vaibsts vai ironiska grumba ieviesās tā lūpu kaktos. Viņš uzlūkoja pēc kārtas visus trīs un teica:
— Kādēļ jūs neejat baznīcā? Tur šodien, man liekas, varēsat dzirdēt bargu jezuītu sprediķi. Es nešaubos, ka maģistrs Samsons, šis drošais vīrs, ar visu krūti mēģinās mūs apsūdzēt pat par aizvakardienas saules aptumšošanos .. . Jā, jā, joki no kanceles ļaudīm tik .. .
Pēc tam, ar svētību atvadījies, pāters atkal gāja tālāk.
Puiši vilka no kabatas laukā noslēpto maizi un klusēdami turpināja pārtraukto ēšanu. Lai cik izsalkuši bija abi karakalpi, iedotos gabalus tie tomēr nespeja uz reizi notiesāt un brīnīdamies raudzījās resnajā biedri, kurš, visu laiku ēdis, patlaban iebāza mutē pēdējo garozu no milzu klaipa. Sādu ēdelibu viņi nekad vēl nebij redzējuši.
Laiks patiesi turējās stipri auksts, tā ka gaidītājiem sāka salt. Resnais laivinieks, iedomājies pātera vārdus par jokiem no kanceles, aicināja biedrus baznīcā sasildīties.