Viņu neielīksmoja arī iepretī otrpus galda sēdošais kapteinis Dens Kallens. Drūmi viebdamies, kapteinis gre­moja un nebilda ne vārda. Viņš viebās, domādams par dievu, un pie kaira kumosa klusībā atkārtoja: «Turi kursu uz rielumiem!* Raugoties uz šo smagnējo, spalvaino tē- vaini, džordžam Dorlijam pārgāja ēstgriba. Kapteinis uzlūkoja cilvēku kā bibeles Jonasu par visu nelaimju cēloni un katra ēdienreizē atgādināja to viņam, mezdams grīnus skatienus te uz dievu, te uz savu pasažieri.

Ari vecākais palīgs nerosināja Dortija ēstgribu. Džošua Higinss, jūrnieks pēc profesijas un aicinājuma, bet pēdē­jais žūpa pēc spējām, bija nesavaldīgs, nekaunīgs, bez­jūtīgs un patmīlīgs gļēvulis, cilvēks bez sirds; viņš kā no nāves baidījās no Dena Kallena un terorizēja matrožus, kuri zināja, ka viņam aiz muguras stāv kapteinis — likumdevējs un žandarms, kungs un pavēlnieks, kas viens pats ir vesela duča uzpūtīgu bocmaņu vērts. Sajā tra­kajā laikā pasaules dienvidu nomalē Džošua Higinss vairs nemazgājās. Viņā netīrā fizionomija galīgi sabojāja Dor- tijam ēstgribu. Citreiz kapteinim Kallenam būtu dūries acīs, ka palīgs grēko pret tīrību, un viņš būtu bildis kādu vārdu, taču tagad kapteini nodarbināja viena doma: «Turi kursu uz rietumiem!» — un viņš neievēroja neko, kam ar to nebija sakara.