Vai palīgam bija tīra vai netīra mute, kuģa kurss no tā nemainījās. Vēlāk, kad būs sasniegts piecdesmitais dienvidu platuma grāds Klusajā okeānā, Džošua Higinss mudīgi nomazgāsies. Bet kopkajītē, kur pagaidām, kamēr laternās iepildīja petroleju, laternu gaismu nomainīja pelēka krēsla, Džordžs Dortijs sēdēja starp kapteini un viņa palīgu — starp tīģeri un hiēnu — un brīnījās, kāpēc dievs viņus radījis. Otrais palīgs Metjū Tērners bija īsts jūrnieks un īsts cilvēks, taču viņa sa­biedrībā Džordžs Dortijs nerada mierinājumu, jo otrais palīgs pusdienoja viens, kad pārējie bija paēduši.

Sestdien, divdesmit ceturtajā jūlijā, no rīta pamodies, Džordžs Dortijs juta, ka kuģis ir atdzīvojies un iet uz priekšu. Izgājis uz klāja, viņš ievēroja, ka «Mēriju Ro­džersu» dzen spēcīgs dienvidrietumu vējš. Neierēvētas bija palikušas tikai apakšējās marsburas un fokbura. Kad Dor­tijs parādījās uz klaja, misters Tērners iekliedza viņam ausi, ka vairāk kuģis nevar izturēt un tomēr iet ar četr­padsmit mezglu ātrumu. Un viņi turēja kursu uz rietu­miem. Beidzot «Mērija Rodžersa» tiks apkārt Hornas ra­gam … ja vien pieturēsies šis vējš. Misters Tērners staroja. Drīz cīņa būs galā. Turpretī kapteinis Kallens ne­maz nestaroja. Iedams, garām Dortijam, viņš drūmi pa- blīnēja. Kapteinis Kallens baidījās parādīt dievam, ka šis vējš viņu iepriecina.