Viņš uzskatīja, ka dievs ir ļauns, un sirds dziļumos ticēja, ka dievs nevilcinoties aizvāktu šo vēju un uzsūtītu pamatīgu auku no rietumiem,_ ja vien zinātu, cik tas viņam, Kallenam, nepieciešams. Tāpēc viņš staigāja dieva priekšā uz pirkstgaliem un, cenzdamies apslēpt savu prieku, rauca pieri un murmulēja lāstus, tā­dējādi maldinādams dievu, jo no cita neviena Denam Kal­lenam nebija bail.

Visu sestdienu un svētdienas nakti «Mērija Rodžersa» traucās uz rietumiem. Ātrums visu laiku bija četrpadsmit jūdzes, tā ka līdz svētdienas rītam kuģis bija nogājis trīssimt piecdesmit jūdzes. Ja vējš noturēsies, kuģis tiks apkārt Hornas ragam, bet, ja kaut kur no ziemeļrietumiem vai ziemeļiem uznāks auka, «Mērija Rodžersa» tiks at­sviesta atpakaļ un visu vajadzēs sākt no jauna kā pirms septiņām nedēļām. Un svētdienas rītā vējš patiešām sāka rimties. Viļņi noplaka. Abas sardzes bija uz klāja un, cik ātri vien varēdamas, vilka augšā visas buras. Bet kaptei­nis Kallens gandarīts staigāja pa klāju, kūpināja lielu cigāru un uzvaroši smaidīja, it kā justos iepriecināts, ka vējš ir rimies, bet sirds dziļumos lādēja dievu, kas atņē­mis spēku ilgi gaidītajam vējam. «Turi kursu uz rietu­miem!» Viņš to darīs, ja vien dievs neiejauksies. Slepenībā viņš atkal bija ar mieru atdot dvēseli pašam nelabajam, ja tas palīdzētu tikt apkārt Hornas ragam. īstenībā viņš ticēja vienīgi dievam, kaut gan pats to nemaz nezināja. Un šajā ačgārnajā ticībā dievs viņam bija pats Tumsas Valdnieks. Kapteinis Kallens pielūdza velnu, bet sauca to citā vārdā, un tas bija viss.