— Viņš, protams, rīkojās muļķīgi, — domīgi sacīja Voļins, — vajadzēja ļaut, lai tas «zvērs» izlien malā, labi apskatīt, un tad jau redzētu, kas darāms …
— E, — teica majors, — viņš taču …
— Visu bija izdomājis, jūs gribat teikt.
— Kā citādi…
— Un kā tas beidzās? — Voļins jautāja pieceldamies.
— Ar to pašu arī beidzās … Iegriezu viņam divdesmit dienas stingrā, bet pēc tam aizsūtīju prom no apsardzes punkta. Tagad jūs saprotat, kādēļ es tā izturos pret visām šīm pļāpām par jūras bezceļa mašīnām… Kopš tā laika ir pagājuši piecpadsmit gadi, un es …
— Nē, pagājuši nevis piecpadsmit,— klusi sacīja Voļins, — bet deviņpadsmit gadi, kopš jūs ietupinājāt mani uz divdesmit diennaktīm, biedri major Ņesterenko. Un, starp citu,
velti ietupinājāt… Velti, jo, pēc visa spriežot, šis notikums vēl nav beidzies … Interesanta tikšanās. Man bija prieks jūs atkal redzēt. Liels prieks! Varbūt mēs vēl kādu reizi tiksimies. Tad es jums pastāstīšu kaut ko interesantu … Bet nu man, piedodiet, ir jāiet.
Voļins pamāja ar roku majoram, kas apjucis skatījās uz viņu, un ātri izgāja. Pēc pāris sekundēm viņa garais augums jau slīdēja pa iekāpšanas celiņa lenti uz stikla celtni, kur stāvēja lidmašīnas.