Kādu laiku majors sēdēja nekustīgi, pūlēdamies kaut ko atcerēties.
— Tas tiešām bija viņš, — majors beidzot nomurmināja, noglauzdams ar plaukstu kailo galvvirsu. — Man viņš uzreiz šķita pazīstams. Ir nu gan tikšanās! Pēc deviņpadsmit gadiem … Velns parāvis, vajadzēja pateikt, ka toreiz viņš viegli tika cauri. Putra bija jāizstrebj man. — Majors sabozās un ielēja konjaku.
Oficiante piestūma galdiņu. Sāka vākt nost traukus.
Majors sagumis lūkojās viņā.
— Jums vēl kaut ko? — meitene apjautājās.
— Nē, — atrūca majors. — Lai gan ja … Vai jūs nepazīstat to garo, iesirmo pasažieri, ar kuru kopā es sēdēju? Es ievēroju, ka jūs šad un tad pamētāt uz viņu acis.
Meitene pasmaidīja.
— Pazīstu … Daudzi viņu pazīst… Es domāju, ka jūs arī.
— Kas viņš tāds irr
— Akadēmiķis Voļins, okeanologs. Te avīzē par viņu ir rakstīts. Viņa vadībā valdības komisija veiks «Tuskaroras» glābšanas darbus.
— Ak tad Voļins … — nomurmināja majors.
«Nu ka tad, ka Voļins,» viņš domaja, aizkūpinādams papirosu. «Kad mūsu ģenerālis kopā ar to jūras velnu admirāli Kodorovu mazgāja man galvu par Onekotanu, admirālis ieminējās par akadēmiķi Voļinu. Es vēl nobrīnījos pie sevis — vai nu tā puiša vārdabrālis, vai radinieks. Bet izrādās, ka tas ir viņš pats … Tavu joku … No maniem puišiem iznākuši zinātņu kandidāti. To es droši zinu. Bet akadēmiķi! Iznāk, ka jūs, biedri major Ņesterenko, esat audzinājis arī nākamos akadēmiķus.»