Majors daudznozīmīgi nokremšļojās un gribēja jau pamest ar aci oficiantei, bet, atcerējies nākamajam akadēmiķim iegrieztās divdesmit dienas stingrā, atkal sadrūma un nošūpoja galvu;
KOŠKINS
IZVIRZA HIPOTĒZES
Petropavlovskas lidostā Voļinu sagaidīja Koškins.
Jau svīda gaismiņa. Zemi mākoņi aiz
sniedza Korjaka sniegoto konusu un Avači kūpošo virsotni. No okeāna puses drāzās spējas brāzmas, mezdamas sejā smalkus lietus putekļus.
— Pret rītu izklīdinās, — centās iegalvot Koškins, tipinādams blakām platā solī ejošajam Voļinam un cenzdamies pielāgoties viņa gaitai. — Kā atlidojāt, Robert Jurjevič?
— Lieliski. Izlidoju vakar. Nakts likās brī- num īsa. Un te nu es esmu.
— Bez nosēšanās?
— Jā, tiešā ceļā. Sešas stundas gaisā.
— Tehnika robežojas ar fantastiku, — jūsmīgi pasludināja Koškins, ar abām rokām turēdams platmali, ko vējš par varēm gribēja noraut no galvas.
— Vai ir kaut kas jauns? — apvaicājās Voļins, kad viņi bija iekāpuši mašīnā.
— Absolūti nekā, — sacīja Koškins un uzreiz uzņēma tādu ātrumu, ka Voļinu iespieda sēdekļa elastīgajā atzveltnē.