Spuldzes gar platās šosejas malām saplūda spožā punktētā līnijā,
— Apspriede apgabala komitejā desmitos nulle nulle, — teica Koškins, braši pabraukdams garām autobusam. — Jums vēl ir pāris stundu laika. Lidmašīna uz Simuširu [1] pasūtīta uz četrpadsmitiem nulle nulle.
Voļins paskatījās uz spidometru. Bultiņa drebēja simt piecdesmit kilometru iedaļas tuvumā. Koškins bija uzticīgs sev.
— Vai visi komisijas locekļi ir atbraukuši? — pēc brīža jautāja Voļins.
— Visi, atskaitot profesoru Ankudinovu. Vecais kā vienmēr kavējas.
— Bet vai tur, Simuširā, neizdevās uztvert pa radio … nekādus signālus?
Koškins bija tā pārsteigts, ka pat samazināja ātrumu līdz simt kilometriem.
— No «Tuskaroras», Robert Jurjevič? … Jūs vēl gaidāt signālus?
— Kādēļ gan ne!
Koškins piedeva gāzi, un spidometra bultiņa uzreiz aizlēca līdz simt septiņdesmit kilometriem.
— Paklausieties, esiet uzmanīgs, — brīdināja Voļins. —'Betons ir slapjš. Slidens. Bez tam te droši vien gadās satiksmes regulētāji …
— Mani pazīst, — paskaidroja Koškins, taču samazināja ātrumu līdz simt četrdesmit kilometriem. — Nē, Robert Jurjevič, nekādu signālu vairs nav bijis. Tai vakarā pārraide aprāvās momentā, kā ar nazi nogriezta. Un vairāk ne skaņas. Tas viss notika vienā mirklī. Sprādziens vai…