—   Vai pārraide aprāvās tieši tajā mirklī, kad Savčenko ziņoja par violeto gaismu?

—   Mēs visu paziņojām avīzēm absolūti precīzi, — teica Koškins. — Ministru Pado­mei, jums institūtā un Centrālajam informā­cijas birojam tika dots absolūti identisks teksts. Tā pavēlēja Luhtancevs. Bet tekstu pārraidīju es personiski.

—        Kas uztvēra pēdējo pārraidi no «Tus­karoras»?

—        Marina Bogdanova, «Tuskaroras» saus­zemes bāzes bioloģe Simuširā. Varbūt pazīs­tat?

—   Nē.

—        Viņa strada nesen. Pavisam jauniņa. Atsūtīja pēc institūta beigšanas. Sen jau lū­dzās, lai pieņem viņu tur lejā, stacijā.

—   Kur viņa ir patlaban?

—        Te, Petropavlovskā. Viņa arī ir izsaukta uz apspriedi apgabala komitejā.

—   Tas ir labi.

—        Bet kā jūs domājat, Robert Jurjevič, kas tur lejā varēja notikt?

—   Nezinu.

—        Nu, tomēr, tomēr, kāds ir jūsu pieņē­mums?

—   Pagaidām nekāds …

—        E-e, — vīlies novilka Koškins. — Mums te visiem ir savas hipotēzes. Luhtancevs, pie­mēram, uzskata, ka staciju iznīcinājis ūdens spiediens.

—   Blēņas, — asi aprāva Voļins.

—        Kā jūs teicāt? — izbrīnījies pārjautāja Koškins, mulsi raudzīdamies uz Voļinu.

—        Skatieties uz priekšu, — deva padomu okeanologs. — Es teicu — blēņas.

—        Aha, — piekrita Koškins. — Starp citu, arī es neesmu ar viņu vienis prātis. Luhtan- ceva aspirants Genadijs Rozanovs domā, ka stacijā noticis sprādziens. Varējuši eksplodēt baloni ar rezerves skābekli vai vēl kaut kas.