— Maz ticams.
— No ūdens, kas piepildījis ieejas šahtu, kadu laiku cēlušies gāzes burbuļi. Marina stāsta, ka tas izskatījies pēc vārīšanās. Tāpēc Rozanovs uzskata, ka pati stacijas ēka ir palikusi vesela. Sprādziens noticis iekšā un nav to sagrāvis.
— Bet kā šahtā gadījās ūdens?
— Varēja rasties kāda plaisa, un pa to.
— Arī tās ir blēņas, — piezīmēja Voļins.
Šosejas malās jau zibēja daudzstāvu nami,
zālāji un spilgti puķu dobju plankumi slapjā asfalta vidū. Strauji iegriezis šķērsielā, Koškins spēji nobremzēja pie lielas, pelēkas mājas.
— Luhtancevs lika atvest jus vispirms uz šejieni, — sacīja Koškins. — Un tikai tad uz viesnīcu. Viņš jūs gaida …
Koškina pavadībā Voļins lēnām iegāja pa parādes durvīm, pie kurām bija piestiprināta melna plāksnīte ar baltu-uzrakstu: «Vissavienības okeanoloģijas institūta Petropavlovskas filiāle».
Tomēr filiāles direktora profesora Luhtan- ceva šai agrajā stundā institūtā nebija.
— Visu nakti strādāja, bet nesen aizbrauca uz mājām nodzīt bārdu un paēst brokastis,— paskaidroja samiegojusies sekretāre. — Lūdza piezvanīt, tikko jūs atbraucat. Tūliņ paziņošu viņam. Ejiet kabinetā.
Voļins pameta ar galvu, uzaicinādams Koš- kinu sekot. Viņi apsēdās uz plata ādas dīvāna un aizsmēķēja.