_— Tatad ūdens spiediens, sprādziens. Kas vel? — jautāja Voļins, pētoši uzlūkodams Koškinu.
Koškins sakārtoja sašķiebušos kaklasaiti un rūpīgi pieglauda sabužinātos matus.
— Vēl zemūdens izvirdums, zemūdens nogāzes noslīdenis. Atcerieties, tur vienā vietā zemūdens nogāze bija ļoti stāva. Apgabala komitejā uzskata, ka avārija notikusi šahtā. Ūdens pa šahtu ieplūdis stacijā.
— Interesanti, bet ko domājat jūs? Esmu pārliecināts, ka jums ir pašam sava hipotēze.
— Varbūt, — kautrīgi atbildēja Koškins.
— Tad klājiet vaļā.
— Man ir trīs hipotēzes, Robert Jurjevič.
— Tas jau ir slikti. Viena hipotēze — labi, divas — var iztikt, bet trīs — nekur neder.
— Es taču esmu pēdējais, kas atgriezās no stacijas …
— Nezināju. Bet arī tas nedod tiesības uz trim hipotēzēm vienlaikus. Kad jūs pēdējo reizi bijāt stacijā?!
— Tieši dienu pirms … avārijas. Es uzbraucu augšā piektdien un tūlīt izlidoju uz Petropavlovsku. Bet sestdienas vakarā pārtrūka radiosakari. Šodien ir otrdiena. Es biju apakšā pirms trim dienām.
— Kad šahtā parādījās ūdens?*
— To neviens precīzi nezina. Mēs ieradāmies Simuširā svētdien, šahta jau bija pilna ar ūdeni.
— Bet sauszemes bāzes darbinieki?