— Viņi pamanīja ūdeni svētdien agri no rīta. Naktī neviens nebija piegājis pie šahtas. Sākumā domāja, ka tas ir vienkārši radiosakaru pārtraukums. Neviena signalizācijas sistēma taču nebija izziņojusi trauksmi.
— Tas jau ir tas mīklainākais, —• ierunājās Voļins. — Kāpdams augšā pa šahtu, ūdens nevarēja neizlauzt visas piecas avārijas starpsienas. Signalizācijai vajadzēja iedarboties.
— Signālu nebija, ne no lejas, ne no šahtas. Noteikti! Tāpēc Luhtancevs …
— To es jau dzirdēju. Sakiet, vai pēc jūsu atgriešanās augšā kāds izgāja cauri šahtai?
— Izgāja. Kad es lidoju projām no Simu- širas, nolaisties gatavojās Severinovs. Viņš laimīgi nokļuva stacijā.
— Severinovs, šķiet, ir students?
— Viņš atbrauca diplompraksē. Tik jauks puisis, Robert Jurjevič. Bokseris! Viņa man sevišķi žēl… Kādu telegrammu viņa māte atsūtīja Luhtancevam! Sauc par slepkavu un nezin kā vēl. Tāds dīvains vārds … ek, piemirsies … Starp citu, Severinovs bija tas, kurš pirmais ieraudzīja milzu krakenu. Iedomājieties, Robert Jurjevič, trīsdesmit deviņus metrus garš.
— Kur nu, kur nu — trīsdesmit deviņus!
— Viņi skaidri redzējuši! Krakens vēlāk vairākkārt parādījies stacijas tuvumā. Pat salauzis paviljonu ar novērošanas ierīcēm.
— Ak tā … Es to nezināju …
— Tas viss notika pirms pašas avārijas. Vēlāk krakens nebija vairs ne prātā.