— Sakiet, Aleksej… piedodiet, esmu aizmirsis tēva vārdu.
— Pavliničs, — atgādināja Koškins.
— Sakiet, Aleksej Pavlinovič, vai jūs pats neredzējāt to astoņkāji?
Koškins vainīgi sāka mirkšķināt acis.
— Ko neesmu redzējis, to neesmu. Pēdējo reizi veselas trīs stundas nosēdēju kopā ar Savčenko stūra tornī. Zināt, tajā ar lielo caurspīdīgo kupolu. Bet tikpat neko neredzēju. Visvisādu zivju bija bez sava gala, redzējām piecus metrus garus zušus, bet krakens nerādījās.
— Jums neveicas, Aleksej Pavlinovič … Bet atgriezīsimies pie jūsu hipotēzēm. Tātad to ir trīs?
— Pirmā — astoņkājis, Robert Jurjevič. Tas ir avārijas vaininieks.
— Ko tad tas varēja nodarīt?
— Visu ko. Savčenko stāstīja, ka tie esot traki gudri nezvēri. Ne velti krakens vairākas dienas peldējis ap staciju. Viņš meklējis vājo vietu. Tad viens grābiens — un gatavs …
— Tā … Bet otra … hipotēze?
— Kašalots, Robert Jurjevič! Kašalots vajāja krakenu, uzbruka tam. Plēsdamies viņi sabojāja šahtu.
— Piedodiet, ko sabojāja?
— Šahtu, kas ved uz staciju.
— Nav slikti izdomāts. Atliek vēl trešā hipotēze.
— Trešā man pašam ir visneskaidrākā un miglainākā, Robert Jurjevič, — sacīja Koš- kins, pieliekdamies Voļinam pie auss un nez kāpēc noklusinādams balsi līdz čukstam. — Es vēl neesmu izdomājis līdz galam, bet jums pateikšu … Tur varēja būt vēl kāds … Viņi varēja atlidot no Venēras… Savčenko stāstīja par pēdām. Saprotiet, izpētes brauciena laikā viņš bija atradis gaužām neparastas pēdas dibenā …