Kabineta durvis atvērās. Balstīdamies uz spieķa, strauji ienāca profesors Nikolajs Aris- tarhovičs Luhtancevs, neliela auguma, kalsns, ar šauru seju, kumpu degunu un sirmu ķīļ- bārdiņu. Paspēris dažus soļus, viņš piespieda spieķi ar elkoni un izstiepa abas rokas pretī Voļinam.

—   Robert Jurjevič, mans dārgais, beidzot! Bezgala priecājos, redzot jūs … Padomājiet, kāda nelaime!… Divi labākie novērotāji un mūsu «Tuskarora» … Trešo dienu nespēju atjēgties! Visu laiku domāju, kur ir mūsu kļūda. Un nespēju saprast… Šausmas, tā­das šausmas …

Un, nelaizdams vaļā Voļina rokas, Luhtan­cevs piespieda pie acīm baltu batista laka­tiņu.

Voļins sajuta smalku smaržu aromātu. Viņš piesardzīgi atbrīvoja roku no Luhtan- ceva vēsajiem pirkstiem. Pametis ar galvu Koškinam, kas iesāņus manījās laukā no ka­bineta, Voļins teica:

—   Es atvedu «Tuskaroras» glābšanas darbu projektu. Saskaņosim to, Nikolaj Aris- tarhovič, pirms apspriedes un iesniegsim ko­misijai apstiprināt. Būs vajadzīga robežsargu un ūdenslīdēju nodaļas palīdzība, kā arī abi jūsu filiāles batiskafi.

—   Viens batiskafs ir uz vietas, Simuširā. Bet, šķiet, tas nav īsti kārtībā, — paskaidroja Luhtancevs, apsēzdamies pie milzīga rak­stāmgalda. — Bet otrs … — Kaut ko atcerē­jies, Nikolajs Aristarhovičs apklusa.