—   Lasiet, lūdzu, — teica Voļins. — Es jau izskatīju.

—   Nu, paldies, — norūca majors un pa­ņēma avīzi. — Iznāk pat drusku neērti… — viņš turpināja. — Es, saprotiet, esmu die­nējis tai pusē, — brīdi klusējis, viņš paskaid­roja, kā gribēdams taisnoties.

«Neparasti pazīstama balss,» domāja Vo­ļins. «Kur es to būtu varējis dzirdēt? … Die­nējis tai pusē … Robežapsardze …»

Viņš pagriezās pret kaimiņu. Mēmi kusti­nādams biezās lūpas, majors lasīja rakstu par «Tuskaroru». Plata, nedaudz uzblīdusi seja, noskūta, saules nobrūnināta galva, dziļi iedubušas mazas ačteles zem gaišām, izbalē­jušām uzacīm … Nē, šie vaibsti Voļinam neko neizteica. Starp citu, pagājuši deviņ­padsmit gadi. Deviņpadsmit gados cilvēks var pārvērsties. Viņš, Voļins, arī ir pārvērties.

Sajutis skatienu, majors pacēla acis.

—   Jā, raksta, — viņš teica nopūzdamies. — Ko tikai visu neraksta … Bet kas to lai zina, kā tur bija …

—   Gan jau uzzinās, — atteica Voļins.

—   Jūs tā domājat? — majors atdzīvojās.

—    Es gan šaubos. Ar okeānu, zināt, nav joki… Es piecpadsmit gadus esmu nodienē­jis okeāna krastā — Kuriļu salās. Vai nav gadījies tur būt?

—   Ir jāuzzina, — atkārtoja Voļins, ne­atbildēdams uz viņam adresēto jautājumu.

—   Interesanti, — sacīja majors. — Ļoti interesanti, kādēļ jūs tā domājat. Vai jums nebūs iebildumu, ja es pārsēdīšos pie jums?