— Es, protams, piekrītu, ir jānoskaidro, — sacīja majors. — Bet kā? Te avīzē raksta, ka varbūt ir sagruvušas velves, šahtā iekļuvis ūdens. Bet pati stacija atrodas sešsimt metru dziļumā. Ar zemūdeni klāt netiksi, bati- skafi — paši zināt…
— Tiesa, batiskafs maz ko līdz. Bet sākumā droši vien vajadzēs iztikt ar to pašu. Tagad būvē gluži labus batiskafus. Bet vispār jums taisnība: lai pētītu okeāna dibenu, ir vajadzīga pavisam cita tehnika.
— Kāda tad, ja nav noslēpums?
— Protams, ka nav. Zemūdens bezccļa mašīnas. Tādas kā laboratorijas tankos.
— Ehē. — Majors piemiedza aci. — Piedodiet, vai tik jūs neesat žurnālists vai… no tiem, kas raksta zinātnisko fantastiku?
— Nē, — mazliet izbrīnījies, atbildēja Voļins. — Ar zinātnisko fantastiku pagaidām man nav bijusi saskare. Un jūras bezceļa mašīna nav nekāda fantastika …
— Tas viss, zināt, tāda runāšana vien ir, — sacīja majors. — Okeāns … Ar okeānu nav joki! Man ir gadījies pieredzēt cunami. Es neesmu no bailīgajiem, bet toreiz, es jums teikšu, nobijos … Tā nobijos … Tāpēc, ka cilvēki tā priekšā ir bezspēcīgi… Nāk krastā ūdens siena. Kur tu no tās glābsies? Tā visu aizmēž, visu sagāž … Bet viesuļvētras! Vai jūs zināt, kādas viesuļvētras ir Kuriļos?
— Viesuļvētras plosās virs ūdens, bet okeāna dziļumā valda mūžīgais klusums.
— Kas ir dziļumā, to mēs abi, piedodiet, vēl nemaz īsti nezinām. Tur var notikt diezin kas … Bet jūs sakāt — bezceļa mašīna.