— Protams, tikt līdz okeāna dibenam nav viegli. Taču tas ir nepieciešams! Padomājiet, cilvēki sākuši apgūt Mēnesi, gatavojas lidojumiem uz Venēru, uz Marsu, bet vēl nav izpētījuši divas trešdaļas savas planētas. Pat nav redzējuši tās. Nepazīst okeāna dzelmju iemītniekus, nezina, kādi procesi tur notiek. Bet okeāna derīgie izrakteņi…
— Tā ir, — pārtrauca majors, — un iznāk, ka vieglāk ir nokļūt līdz Mēnesim nekā līdz okeāna dibenam. Peldēt cilvēks iemācījies sen, bet kā dziļi ienirt — tā ir problēma.
— Gan iemācīsimies arī nirt, — pavīpsnājis teica Voļins. — Brauksim un iesim pa okeāna dibenu kā pa sauszemi, uzbūvēsim tur pilsētas …
— Pēc tūkstoš gadiem?
— Ātrāk. Pēc gadiem desmit piecpadsmit.
— Es jums teikšu tā. — Majors sarauca pieri. — Esmu piecpadsmit gadu nodienējis Kuriļos pašā okeāna krastā. Vai jūs domājat, ka tur šajā laikā daudz kas ir mainījies? Vienīgi ciemati pārcelti tālāk no krasta, lai cunami neaizrautu līdzi. Tas ir viss.
— Vai jūs dienat tur arī tagad?
— Nē. Mani pārcēla. Pirms gadiem septiņiem pārcēla. — Majors piepeši sadrūma un sāka bungot ar pirkstiem pa galdu. — Tagad esmu pamirietis. Tā, lūk …
— Droši vien nenožēlojat. Pamirā ir interesantāk, vai ne?