—   Mums dienests visur vienāds.

—   Bet pēc tam Kuriļos vairs neesat bijis?

—   Nav gadījies …

—        Ja jūs būtu bijis, tad būtu pārliecinā­jies, ka septiņos gados tur notikušas lielas pārmaiņas. Daudz lielākas nekā iepriekšējos piecpadsmit gados.

—       Jūs runājat par ģeotermiskajām staci­jām uz vulkāniem?

—   Ne tikai par tām.

—   Tātad jūs pats esat no turienes?

—        Ne gluži, bet reizumis aizbraucu uz tu­rieni. Esmu ļeņingradietis.

—        Skaidrs … Pie jums Ļeņingradā gan viss ātri mainās. Jūras bulvāris vien ko vērts.

—        Jā, Ļeņingradu ir pagriezuši ar seju pret jūru.

—   Labi pagriezuši, — piebilda majors.

—   Kad aizbraucu, neticēju savām acīm. Tāds bulvāris uztaisīts — no Sestroreckas līdz pa­šai Petrodvorecai. Lahtā bija purvi, bet ta­gad trīsdesmitstāvu ēkas …

—        Pirms desmit gadiem tas izklausītos pēc fantastikas.

—   Saprotu. — Majors atkal piemiedza aci.

—   Jūs izmetat āķi par zemūdens bezceļa ma­šīnām. Ja jums tīk, pastāstīšu kādu noti- kurnu … Patiesu … Reiz uz manu apsardzes punktu atsūtīja puisi, ja atmiņa neviļ, arī no Ļeņingradas. Kur tas laiks! Nu, puisis kā puisis, saprātīgs, disciplinēts. Jā … Apmācī­jām viņu. Sāka dienēt uz robežas. Tas notika Onekotanas salā Kuriļu arhipelāga vidus­daļā. Droši vien esat dzirdējis?

—   Esmu dzirdējis, — klusi teica Voļins, cieši vērdamies stāstītājā. — Kādreiz esmu dzirdējis…