—   Nu, tā … Un tas pats kareivis, pagai­diet, kā viņu sauca … Eh, piemirsies … Sāk zust atmiņa… Laiks atstāt aktīvo die­nestu … Vārdu sakot, šis kareivis bija sa­vādnieks. Izdomātājs, es jums teikšu. Lasīja visādas pasaciņas un pēc tam stāstīja citiem kareivjiem.

Cik reižu netiku pieķēris… Aizeju pēc vakara jundas uz kazarmu, bet šie, velni, ne­guļ, runājas. Šis viņiem kaut ko samuld, bet pēc tam visi strīdas. Gan rāju viņu, gan kau­nināju … Nekas nelīdz. Jūs mani atvainojiet, varbūt jūs tas nemaz neinteresē, — majors piepeši aprāva stāstījumu, pamanījis, ka viņa sarunu biedrs ir novērsies un skatās kaut kur sāņus.

—   Nē, nē, turpiniet, lūdzu, — attrauca Vo­ļins, — ļoti interesē. Ļoti…

—   Nu, tā … Vispār kareivis bija uz goda, tikai liels izdomātājs. Bet robežsargs ne­drīkst neko izdomāt… Sis kareivis reiz_at­griežas no norīkojuma — viņš bija patruļā — un saskaņā ar reglamentu, kā pienākas, ziņo, ka ūdens malā smiltīs redzējis dīvainas pē­das. Tādas kā nez kāda briesmoņa, tādas kā kāpurķēžu pēdas …

—   Interesanti, — piepeši ierunājās Vo­ļins. — Tas taču ir nopietns notikums, vai ne?

—   Ārkārtējs notikums. — Majors pacēla pirkstu. — Ja kāpurķēde — tas ir ārkārtējs notikums! Tiesa, es viņam neticēju, bet, ja jau ziņo, tad kaut kas ir jāizlemj. Paņēmu dežūrvadu, to kareivi un — uz notikuma vietu … Nu, protams, paisums, paši sapro­tat.