Bet Urfins īgni atņēma sveicienus, neielaidās sarunās un ar visu savu izskatu lika saprast, ka ļaužu sabiedrība viņam nav tīkama. Paraustīdami plecus, Gre- moņi aizgāja projām no nerunīgā sakņkopja. Bet Urfins nemi­tējās sapņot par to, kā viņš atriebtos ļaudīm, ja vien iespētu.

Un liktenis viņam palīdzēja.

Reiz pusdienas laikā Urfins rakājās sakņu dārzā, un pēkšņi viņa uzmanību saistīja kliedzieni, kas nāca no augšas. Trimdi­nieks pacēla galvu. Augstu debess zilgmē plūcās trīs ērgļi. Kauja bija nežēlīga, divi putni uzbruka vienam, cenzdamies to pieveikt ar knābjiem un spārniem.

Uzbrukuma upuris izmisīgi atgaiņājās, pūledamies no ienaid­niekiem aizmukt, bet tas viņam neizdevās. Sākumā Urfinam ērgļi nelikās necik lieli, bet tad tie nolaidās zemāk, un Džīss pār­liecinājās, ka tie ir milzīgi.

Šausmīgā kauja turpinājās, briesmīgo ērgļu kliedzieni kļuva arvien dzirdamāki, jo putni tuvojās zemei. Ievainotais putns no ienaidnieku sitieniem bija paguris, viņa kustības kļuva ar­vien nesakarīgākas. Un pēkšņi, sakļāvis spārnus, tas kūleņo­dams krita lejup.

Ar dobju troksni putns nogāzās norā Urfina mājas priekšā. Dārzkopis bailīgi tam tuvojās. Pat nāvīgi ievainots, putns ar nejaušu spārna vēzienu varēja notriekt cilvēku zemē.