Katru vakaru, katru rītu Urfins lūkojās uz debesīm saldā cerībā, vai neuznāks vētra, līdzīga tai, kas kādreiz viņam atnesa neparasto augu sēklas. Bet bargās viesuļvētras pārbrāzās zemei pāri, neatstādamas nekā cita kā tikai postījumus.
Urfinam pēc karaļa goda, kad viņš bija triumfējis varas apziņā pār tūkstošu tūkstošiem ļaužu, vajadzēja samierināties ar sakņkopja dzīvīti. Protams, par pārtiku zem Burvju zemes svētīgajām debesīm nevajadzēja raizēties, jo vairāk tāpēc, ka Cāponis savam saimniekam bieži atstiepa pa treknam trusim vai zaķim.
Bet ne jau to kāroja trimdinieks: naktīs viņam sapņos rādījās karaļa mantija uz pleciem, un viņš pamodās izmisīgi vīlies, ar strauji pukstošu sirdi.
Pirmajos savas vientuļās dzīves mēnešos Urfins pastaigājoties šad tad satika Gremoņus, it īpaši iedams uz Kohidas ciemata pusi, kur bija dzimis un uzaudzis. Tomēr ciltsbrāļi no viņa bēga kā no spitālīgā, izvairīdamies no viņa skatiena, un pat viņu muguras, šķiet, izstaroja naidu.
Bet nedēļas pārauga mēnešos, mēneši gados, un ļaužu naids pret Urfinu pagaisa. Atmiņas par viņa noziegumiem izbālēja, pārklājās ar jauniem notikumiem, jaunām sadzīves rūpēm.
Pēc dažiem gadiem Kohidas iedzīvotāji jau draudzīgi sasveicinājās ar trimdinieku, un, ja Urfins būtu vēlējies pārcelties uz ciematu, neviens neiebilstu.