Pieiedams ērglim tuvāk, Urfins pārliecinājās, ka tas tiešām ir milzenis: tā izplestie spārni klāja laukumu no vienas malas līdz otrai, bet tur bija ap trīsdesmit soļu. Viņa ķermenis tikko manāmi trīcēja, bet skatienā dīvaini mijās lepnums ar lūgumu. Abi pārējie ērgļi laidās lejup ar acīm redzamu nolūku nobeigt ienaidnieku līdz galam.
— Aizstāvi mani, — gārdzoši nomurmināja milzīgais putns.
Džīss paķēra pamatīgu mietu, kas bija piesliets pie sētas, un apņēmīgi pacēla gaisā. Uzbrucēji uzšāvās augšā, bet turpināja riņķot pār Urfina gruntsgabalu.
— Viņi mani nogalinās, — sacīja ievainotais ērglis. — Cilvēk, roc man līdzās bedri un izliecies, ka taisies mani apglabāt. Mani ienaidnieki atstās šo novadu tikai tad, ja būs pārliecināti, ka esmu ierakts zemē. Kad satumsīs, es paslēpšos krūmos, bet tu sasvied zemi tukšā bedrē.
Naktī viltīgo norunu izpildīja, un rītā briesmīgie ērgļi, pariņķojuši virs tukšā kapa, aizlaidās uz ziemeļiem.
KARFAKSA DZĪVES STĀSTS
Neskaitāmi ir Burvju zemes brīnumi, un cilvēka mūžs būtu par īsu, lai tos visus iepazītu. Kaut arī tā nebija visai liela, bet cik dažāda tajā bija daba, cik daudz cilvēku cilšu un neparastu dzīvnieku un putnu tajā mājoja!
Vientuļās Pasaules Apkārtkalnu ielejas dienvidu daļā dzīvoja milzu ērgļu cilts. Tur bija Urfina Džīsa negaidītā viesa Karfaksa dzimtene.