Lūk, ko Karfakss, atspirdzis no ievainojumiem, pastāstīja trimdiniekam.
— Mūsu cilts Pasaules Apkārtkalnos dzīvo jau ļoti sen, — stāstīja ērglis, — un mūsu nav daudz. Iemesls ir šāds. Mūsu barība ir tūri un kalnu āži, kas dzīvo kalnu nogāzēs un aizās. Āžu cilts varētu vairoties un dzīvot bez bēdu, bet to kavējam mēs, ērgļi, viņus medīdami.
Ar mūsu redzes asumu, spēku un lidojuma ātrumu mēs būtu varējuši iznīcināt visus āžus un tūrus, bet mēs to nedarām. Dzīvnieku izskaušana nozīmētu arī mūsu galu: mēs izmirtu aiz bada. Un tādēļ kopš senseniem laikiem mūsu cilts locekļu skaits nedrīkst pārsniegt vienu simtu.
— Kā jums tas izdodas? — ieinteresējies pajautāja Urfins.
— Šajā ziņā mūsu likumi ir ļoti stingri, — atbildēja Karfakss. — Ērgļu ciltij ir tiesības izperēt cāli tikai tādā gadījumā, ja kāds pieaugušais cilts loceklis nomirst aiz vecuma vai iet bojā nelaimes gadījumā, piemēram, nositas pret klinti, neuzmanīgi uzbrūkot laupījumam.
— Un kuram tad ir tiesības dot pēcnācēju mirušā vietā?
— Tu uzstādīji pareizu jautājumu, — apstiprinoši piezīmēja ērglis. — Šo tiesību stingrā rindas kārtībā piešķir ģimenēm, kas dzīvo Ērgļu ielejā. Šis paradums tika cieši ievērots gadu simteņiem ilgi, bet nesen to pārkāpa, un ar to mūsu tautai nodarīja milzīgu postu.