Mēs dzīvojam ļoti ilgi, — turpināja Kar­fakss, — pusotra līdz divsimt gadu, tāpēc mūsu ielejā mazulis nebūt nerodas katru gadu. Būtu tu redzējis, kā ērglienes viņu auklē, kā ķildojas, kura baros cālīti vai sasildīs zem spārna! Bieži viņas atgrūž no mazuļa īsto māti… Ko lai dara, — no­pūtās Karfakss, — mātes jūtas mūsu sievietēm ir stipras, bet laime izperēt bērniņu katrai dota tikai reizi vai divas visā ga­rajā mūžā.

«Pie mums, cilvēkiem, tas ir daudz vienkāršāk,» nodomāja Urfins. «Bērnu var būt, cik vien tīk, kaut gan jāsaka, tie ir pa­matīgs apgrūtinājums.»

Karfakss turpināja:

—   Man ir astoņdesmit gadu, tas mums, milzu ērgļiem, pats spēku un veselības plaukums. Šogad mazuļa perēšanas rinda pienāca man un manai dzīves biedrei Aramintai. Ar kādu prieku mēs gaidījām to laimīgo dienu, kad sievai būs atļauts izdēt olu! Cik omulīgu ligzdiņu mēs klints dobumā sagatavojām no sī­kiem zariņiem un lapām! … Un viss sabruka. Nelietīgais bar­vedis Arahess, pārkāpdams seno likumu, paziņoja, ka cāli perēs viņa ģimenē. Viņam vajadzēja pēcteča, jo viņa vienīgais dēls īsi pirms tam nositās, tūru medīdams.

Karfakss drebēja sašutumā, stāstīdams par barveža negodīgo rīcību, un dārznieks ņirdzīgi domāja, ka viņš, Urfins, nu gan tādu nieku dēļ neuztrauktos.