— Pasaki, cilvēk, — vai Arahess bija cienīgs palikt par mūsu barvedi pēc tik negodīga tēvu parašu pārkāpuma? — Nesagaidījis atbildi, Karfakss runāja tālāk: — Es vismaz uzskatīju, ka pakļauties viņam būtu kauns un negods. Man radās piekritēji. Mēs gatavojām sacelšanos, lai nogāztu Arahesu. Par nelaimi, mūsu rindās bija ielavījies zemisks nodevējs, viņš visu izstāstīja barvedim, izdeva sazvērnieku vārdus. Arahess ar saviem piekritējiem negaidot uzbruka mums. Katram manam draugam vajadzēja cīnīties ar diviem trijiem pretiniekiem. Araminta gāja bojā pirmajās kaujas minūtēs. Man metās virsū Arahess un ērglis, kas nodeva sazvērestību. Domādams atrast glābiņu bēgot, es pārlaidos pāri Pasaules Apkārtkalniem un ielidoju dziļi Burvju zemē. Ienaidnieki sekoja … Pārējo tu zini, — Karfakss gurdi nobeidza savu stāstu.
Iestājās ilgs klusums. Pēc tam ērglis sāka runāt:
— Mana dzīvība atrodas tavās rokās. Atgriezties kalnos es nevaru. Pat ja es apmestos visattālākajā to nostūrī, Arahess un viņa spiegi mani izsekos un nogalinās. Jūsu mežos medīt man nav iespējams. Tu mani baro ar zvēriņiem, kurus sauc par zaķiem un trušiem. Tie ir garšīgi, bet vai es varu tos saskatīt biezoknī un noķert ar nagiem …
Padomājis Urfins teica:
— Cāponis medī šos zvēriņus tev un darīs to, kamēr tu izveseļosies. Bet pēc tam redzēsim, varbūt es izdomāšu, kā -tevi uzturēt.