Un šajā brīdī Urfina tumšajā dvēselē dzima doma, ka šis izdarīgais putns var pakalpot viņa mērķim. Lūk, ilgi gaidītais līdzeklis, kā atkal izsisties no niecības un satvert likteni aiz ragiem, kā viņš mēdza izteikties.
«Bet man jābūt ļoti uzmanīgam,» prātoja Urfins. «Šis putns ar savu dīvaino taisnīguma izpratni man nepalīdzēs, ja manu rīcību uzskatīs kaut mazākā mērā negodīgu… Bet nav ko steigties, man pietiek laika visu apdomāt.»
URFINA DŽĪSA NOLŪKI
Neuzkrītoši izprašņādams, Urfins pārliecinājās, ka Ērgļu ielejā nekas nav zināms par ļaužu darīšanām. Karfakss pat nezināja neko ne par Urfina straujo paaugstinājumu, ne par viņa kaunpilno krišanu. Trimdinieks aizliedza Cāponim jel vārdiņu bilst par pagātni un pavēlēja klaunam novērot, lai putns un lācis, kurš mīlēja pļāpāt, nesatiktos vienatnē. Džīss pats sāka rīkoties drošāk. Viņš ilgi sarunājās ar atžirgstošo ērgli un it kā nejauši atzinās, ka viņam padomā esot vēlēšanās darīt cilvēkiem labu.
— Bet kāpēc tad tu tādā gadījumā dzīvo mežā tālu no pārējā bara? — brīnījās Karfakss.
— Redzi, palīdzēt vienam ciematam — tas man liekas pārāk
sīki, — Urfins viltīgi atbildēja. — Ja man izdotos nostāties veselas tautas virsvadībā, tad gan es izvērstos un sevi parādītu.