— Kas tev liedz kļūt par vadoni? — nesaprata vientiesīgais ērglis.
— Mani tautas brāļi nesaprot mani, — Džīss izlocījās. — Viņi domā, ka es aiz godkāres tiecos pēc- varas, bet īstenībā mani vada daudz augstāki mērķi.
Tādas sarunas atkārtojās šad un tad, un beidzot ērglis noticēja Urfina cēlsirdībai. Karfakss bija ar mieru palīdzēt draugam iegūt augstu stāvokli cilvēku sabiedrībā, un lai tad viņš dara labu, cik vēlas.
Tikai to vien kāroja Urfins Džīss. Vēl gan vajadzēja izdomāt, kā lai ar milzu putna palīdzību atgūst savu agrāko varu.
«Tikai ne karu …» domāja Urfins. «Ja es sevis paaugstināšanai palūgšu Karfaksu nosist kaut vienu cilvēku, viņš tūlīt uzminēs manus nolūkus. Par apmānu viņš var mani saplosīt gabalos …» Urfins ar šausmām iztēlojās briesmīgā putna uzbrukumu. «Man jārīkojas gudrāk. Ar ērgļa palīdzību jākļūst par kādas atpalikušas tautas pavēlnieku. Un, kad es būšu šo tautu sagrābis savās rokās, man būs armija un ieroči… Tad piesargieties, Biedēkli un Malkas Cirtē'j!»
Urfins sāka domās apvērtēt, kurā zemes malā visvieglāk būtu kļūt par valdnieku. Un tad viņš atcerējās Lecoņus.
Kareivīgā Lecoņu cilts dzīvoja kalnos starp Lielo upi un Stellas valstību. Vēl nevienam nebija izdevies iekļūt Lecoņu zemē, viņi nevienu pie sevis neielaida.