— Gan jūs vēl nožēlosiet, ka palaidāt mani brīvībā!…
— Jā, viņi to nožēlos, — iepīkstējās klauns.
Džīss uzsēdās lācim mugurā.
— Nes mani, mans jaukais Čāponi, uz dzimteni pie Gremo- ņiem, — viņš pavēlēja. — Tur mums abiem ir māja. Ceru, ka neviens nebūs to aizticis. Tur mums sākumā būs patvērums.
— Un tur mums ir sakņu dārzs, pavēlniek, — Cāponis turpināja, — bet blakus mežā dzīvo trekni truši. Man barība nav vajadzīga, bet es ķeršu tos tev.
Lāča purns laistījās no priekiem, ka viņš atkal dzīvos kopā ar dievināto saimnieku tālu no visiem, mierā un pārticībā.
Urfina domas bija citādas.
«Māja man būs pagaidu patvērums,» gudroja Džīss, «tajā es paslēpšos, kamēr mani aizmirsīs. Bet pēc tam .. . pēc tam paskatīsimies! …»
Mokoši grūts bija Urfina Džīsa ceļš uz Gremoņu zemi. Viņš cerēja atgriezties neievērots, bet visu izjauca Kaggi-Karr. Ar lielās radu saimes palīdzību vārna izsekoja, uz kurieni dodas trimdinieks. Visiem, kas dzīvoja dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa tuvumā, Kaggi-Karr sūtņi paziņoja par Urfina tuvošanos.
No mājām iznāca vīrieši un sievietes, vecīši un bērni, sastājās gar ceļa malām un klusēdami pavadīja Urfinu ar nicīgiem skatieniem. Džīsam būtu bijis vieglāk, ja viņu lamātu, apmētātu ar akmeņiem un rungām. Bet šis kapa klusums, visu sejās ierakstītais naids … Tas viss bija nesalīdzināmi ļaunāk.