Atriebīgā vārna bija pareizi izdomājusi. Urfina Džīsa ceļojums uz dzimteni dažkārt atgādināja ilgstošu gājienu uz nāves soda vietu.
Ar kādu baudu Džīss būtu meties virsū kādam no ienaidniekiem, iekodies tam rīklē, klausījies tā priekšnāves gārdzoņā! … Bet tas nebija iespējams. Un viņš jāja uz lāča, zemu nokāris galvu un niknumā griezdams zobus. Bet klauns Eots Lings, sēdēdams viņam uz pleca, čukstēja ausī:
— Nekas, pavēlniek, nekas, viss pāries! Mēs vēl par viņiem pasmiesimies!
Urfins nakšņoja mežā zem kokiem, jo neviens Smaragda vai Zilās zemes iedzīvotājs viņu pa nakti savā pajumtē neielaistu. Trimdinieks pārtika no augļiem, ko norāva no kokiem. Viņš ļoti novājēja un, tuvojoties Zobenzobu Tīģeru mežam, gandrīz vēlējās, kaut sastapšanās ar nezvēriem darītu galu viņa ciešanām. Tomēr dzīves alkas un vēlēšanās atriebties pāridarītājiem guva virsroku, un Urfins nemanīti izslīdēja cauri bīstamajai vietai.
Un, rau, beidzot paša māja! Trimdinieks atviegloti pārliecinājās, ka Gremoņi viņa īpašumu nav aiztikuši un visa mantība pilnīgi saglabājusies. Viņš izņēma no slepenās vietiņas atslēgas, atvēra durvis un iegāja istabās, drūmās un pieputējušās pa saimnieka ilgās prombūtnes laiku.