Pagāja septiņi gadi, kopš Urfins Džīss bija zaudējis varu pār Smaragda pil­sētu. Pasaulē daudz kas bija izmainījies. Ella Smite, uz visiem laikiem atvadīju­sies no Burvju zemes, pabeidza skolu un iestājās pedagoģiskajā koledžā kaimiņu pilsētā: viņa bija izvēlējusies tautsko­lotājas necilo nodarbošanos. Viņas jau­nākā māsa Enna (viņa bija dzimusi tajā laikā, kad Ella atradās Pazemes val­stībā) mācījās pirmajā klasē un sāka apgūt sarežģītos ābeces noslēpumus.

Vienkājis jūrnieks Čarls Bleks bija nopircis kuģi un veicis vairākus reisus uz Kuru-Kusu salu, kuras iedzīvotāji viņu katr­reiz sagaidīja ar prieku.

Un kā klājās Burvju zemē? Mirkšķoņi un Gremotffuīrpināja dzīvot kā agrāk, bet pilnīgi bija pārmainījusies dzīve pazemes kalnračiem, pie kuriem Ella nodzīvoja savā trešajā un pēdējā ceļojumā uz Burvju zemi.

Tur, milzīgajā alā, Ella un viņas brālēns Fredis Kanings bija piedzīvojuši daudz dažādu pārsteidzošu notikumu. Viņiem izde­vās atjaunot izsusušo Aizmidzinošā ūdens avotu, un ar šo ūdeni viņi aizmidzināja septiņus Pazemes karaļus, kuri pēc kārtas pārvaldīja kalnračus.

Visjocīgākais un interesantākais bija tas, ka karaļi pamoz­damies bija aizmirsuši savu karalisko godu un pārvērtās par kalējiem, zemes arājiem, audējiem. Plecu pie pleca ar saviem agrākajiem padotajiem viņi centīgi strādāja, sagādādami pār­tiku sev un savām ģimenēm.