Tikuši vaļā no karaļu varas, Alas iedzīvotāji pārcēlās uz augšējo pasauli un apmetās brīvajos laukos blakus Gremoņu
zemei. Tur viņi sēja kviešus un linus, dēstīja dārzus, kopa mājlopus, apstrādāja metālus. Bet diezgan ilgi viņi nevarēja šķirties no tumšajām brillēm, jo viņu acis bija pieradušas pie pazemes puskrēslas un vēl krietnu laiku nespēja paciest saules gaismu.1
Tikai Urfina Džīsa dzīvē ilgajos vientulības gados nebija nekādu pārmaiņu. Viņš rakājās pa sakņu dārzu un sāka audzēt dārzeņus, kas deva trīs ražas gadā.
Cik centīgi bijušais karalis, strādādams ar lāpstu, ielūkojās sava dārziņa zemē! Kā gribēja atrast jel vienu vienīgu tā brīnišķīgā auga sēkliņu, no kura bija ieguvis dzīvinošo pulverīti! Eh, laimētos atrast tādu sēklu, viņš vis vairs netaisītu koka zaldātus! Nē, viņš sameistarotu ar dzelzi apkaltu briesmoni, ko nevar ievainot bultas un uguns, un atkal kļūtu Burvju zemes valdnieks.
Bet viņa meklējumi bija veltīgi un bezjēdzīgi. Jo, ja jau būtu paglābusies no iznīcināšanas kaut atvasīte, kaut viens pats dzīvs gabaliņš, tas ņo jauna būtu piepildījis visu apkārtni.