Viss šķita kā dīvains sapnis. Atbalstījis zodu uz sakrustotajiem pirkstiem, Krajuhins turpināja:
— Par ko jūs tā brīnāties, Aleksej Petrovič? Būs jau trīsdesmit gadi, kopš cilvēki lido uz citām planētām. Vai, pēc jūsu domām, tie ir citādi, kaut kādi sevišķi ļaudis? Nekā tamlīdzīga. Gluži parasti cilvēki, tādi paši kā jūs. Dažādu specialitātu ļaudis. Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka no jums iznāktu ievērojams kosmonauts. Starp citu, ne mazums kosmonautu atnāca pie mums, tā sacīt, no ārienes, piemēram, no aviācijas. Es saprotu, jūs kā inženieris, kura specialitāte atbilst Zemes apstākļiem, vienkārši nebijāt padomājis par iespēju piedalīties šādā pasākumā. Taču radušies tādi apstākļi, ka mēs sūtām ekspedīciju uz Venēru, un mums vajadzīgs cilvēks, kurš labi pārzina darbu tuksneša smiltājos. Diezin vai Venēras smiltāji daudz atšķirsies no jūsu iemīļotā Gobi tuksneša smiltājiem. Būs tikai mazliet grūtāk …
Bikovs pēkšņi atcerējās:
— Urāna Golkonda!
Krajuhins ātri, uzmanīgi palūkojās uz viņu:
— Ja, Urana Golkonda. Nu redzat, jus jau gandrīz visu zināt.
— Venēra … — Bikovs lēni teica. — Urāna Golkonda . .. — Viņš pašūpoja galvu un pasmaidīja. — Es — un pēkšņi uz debesīm! Neiespējami!
— Kāpēc ne, tik liels grēcinieks jūs neesat. Bez tam mēs taču jūs nesūtām uz paradīzes dārzu. Bet varbūt … — Krajuhins pieliecās un klusākā balsī piebilda: — … jūs baidāties?