Inženieris sarauca pieri.
— Atvainojiet, es nesaprotu . ..
— Ko jums teica, kad sūtīja pie mums?
— Teica, ka sūta uz pārrunām par piedalīšanos zinātniskā ekspedīcijā. Uz kādu laiku . . .
— Bet, kādā ekspedīcijā, nesacīja?
— Kaut kur tuksnesī meklēt retās rūdas.
Krajuhins saspieda bālos pirkstus tā, ka tie noknikšķēja, un izstiepa plaukstas uz galda.
— Jā, protams, — viņš nomurmināja. — Pilnīgi dabiski. To viņi paši nezina. Tad, lūk, kā tas ir, Aleksej Petrovič, — viņš sacīja nopūzdamies. — Protams, astronomijai te nav nekādas nozīmes. Precīzāk — gandrīz nekādas. Vēl precīzāk: attiecībā uz jums — gluži nekādas. Šinī gadījumā nav svarīgi, ka jūs neesat interesējies par astronomiju. Jums tā diezin vai būs vajadzīga. Galu galā, ja vajadzēs, kaut ko palasīsiet pats, kaut ko pastāstīs citi. Bet galvenais ir tas, ka jūs nestrādāsiet šeit. Tā sakot, nestrādāsiet uz Zemes.
Bikovs nemierīgi pamirkšķināja acis. Viņam pēkšņi kļuva tikpat neomulīgi kā pirms pusstundas, pārkāpjot šī kabineta slieksni.
— Šķiet, ka es . . . nsaprotu jūs, — stostīdamies viņš ierunājās. — Nebūs jāstrādā uz Zemes? Varbūt uz Mēness?
— Nē, arī uz Mēness ne. Daudz tālāk.