Bikovs pārlika.
— Saprotams, tā pabailīgāk jau ir, — viņš atzinās. — Un pat vairāk — pa īstam bail. Es . . . es taču varu arī netikt galā. Tiesa, ja no manis prasīs tikai to, ko es zinu un protu, tad kāpēc gan ne? — Viņš paskatījās uz Krajuhinu un pasmaidīja. — Nē, tik nobijies neesmu, lai atteiktos. Jums jāsaprot, tas nāk tik negaidīti. Un bez tam kāpēc jūs . . . Vai jūs esat pārliecināts, ka tikšu galā?
— Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs tiksiet galā. Pats par sevi saprotams, ka tur būs grūti, pat ļoti grūti. Droši vien būs briesmas, par kurām šobrīd mums nav pat ne jausmas . . . Taču jūs tiksiet galā.
— Jums tas labāk zināms, biedri Krajuhin.
— Jā, man arī tā šķiet. Tātad, Aleksej Petrovič, uzskatīsim, ka jūs nejozīsiet tūlīt uz savu ministriju un nelūgsieties, lai jūs atbrīvo no dienesta vājas veselības vai ģimenes apstākļu dēļ!
— Biedri Krajuhin!
— Pēc jūsu domām, tas nav iespējams? — Krajuhina seja satumsa. — Ne tādi vien kā jūs, sēžot te, šai pašā krēslā, izturējās kā nožēlojami gļēvuļi. — Viņš pārvilka ar plaukstu pāri sejai. — Atklāti sakot, es jau sen biju metis acis uz jums un ļoti priecājos, ka neesmu vīlies.
Bikovs apmulsis nokrekšķinājās un pavērsa skatienu sāņus. Tad attapies jautāja: