Tad uzbrukumā devās drošsirži. Trīs ekspedīcijas, kas bija apgādātas ar tā laika modernāko tehniku, ar pa­saulē labākajiem starpplanētu kuģiem, cita pēc citas ienira mīklainās planētas atmosfērā. Pirmais kuģis sa­dega, nepaguvis noraidīt nekādu ziņu (tajā vietā, kur ienira raķete, novērotāji fiksēja nespodru uzliesmo­jumu). Otrā ekspedīcija ziņoja, ka sāk nolaisties, bet pēc divdesmit minūtēm — ka viņu kuģi rauj līdzi ne­iedomājami spēcīgas atmosfēras plūsmas. Tad tā ap­klusa uz mūžiem. Trešajai ekspedīcijai izdevās laimīgi nosēsties uz planētas. Kaut kādu neizprotamu Venēras atmosfēras untumu dēļ ar ekspedīciju izdevās uzturēt sakarus veselu diennakti. Ekspedīcijas priekšnieks zi­ņoja par smilšu vētrām, par virpuļviesuļiem, kas rauj līdzi veselas klintis, par sarkanu tumsu, kas ietin visu apkārtni. Tad apklusa arī šī ekspedīcija, bet pēc dažām dienām kāds ļoti steidzīgi ierunāja miķrofonā: «Drudzis, drudzis, drudzis . . .» Tas bija ekspedīcijas pēdējais sig­nāls.

Triju ekspedīciju bojā eja tik īsā laikā — tas bija par daudz! Kļuva skaidrs, ka doties uzbrukumā Venērai var tikai pēc jaunas, ļoti rūpīgas sagatavošanās. Nepiecie­šama bija pedantiska, vispusīga un pamatīga izlūkošana.

Starptautiskais kosmonautu kongress izstrādāja Venē­ras pētīšanas piecpadsmitgadu plānu. Šai nolūkā cil­vēce izmantoja visu bagātīgo zinātnes un tehnikas ar­senālu: uzbūvēja vairākus mākslīgos pavadoņus obser­vatorijas un apgādāja tās ar automātiskām iekārtām.