Lietoja pašgājējas zondes izlūkus, infrasarkano un elektronisko optiku, jonoskopiskās iekārtas un vēl daudz ko citu. Iegūtās informācijas nepārtraukti apstrādāja ar pasaules lielāko elektronu skaitļošanas mašīnu palī­dzību. Venēras stratosfēru izpētīja ar precizitāti, kas pārsteidza pat zinātniekus. Beidzot zinātnieki noteica arī Venēras rotācijas periodu. Vispārējos vilcienos sa­stādīja Venēras kalnu grēdu karti, izmērīja tās magnē­tiskos laukus. Darbus veica sistemātiski un mērķtiecīgi.

Franču mākslīgais pavadonis uz Venēras atklāja pa­augstinātas jonizācijas apgabalu. Pēc kāda laika šo faktu apstiprināja ari Padomju Savienības, Ķīnas un Japānas pētnieki. Izrādījās, ka sevišķi augstās jonizācijas apga­bals, kas aizņem apmēram pusmiljona kvadrātkilo­metru, izveidojas periodiski stingri noteiktā planētas virsmas rajonā un ka šis apgabals nav saistīts ar biezo mākoņu slāni, un tātad nerodas atmosfērā. Atlika pie­ņemt, ka jonizācijas avots ir saistīts ar Venēras cieto virsmu. Ja jonizāciju rada radioaktīvs starojums, tad tā cēlonis varēja būt tikai milzīgas koncentrācijas radio­aktīvas rūdas. Nosaukums «Urāna Golkonda» radās gluži pats no sevis.

Tagad jautājums pavērsās citā plāksnē. Cilvēcei vēl joprojām nepietika smago aktīvo elementu.