Izkliedēto elementu ieguves tehnoloģija attīstījās lēni, katrā ziņā pieprasījums pēc aktinoīdiem vairākkārt pārsniedza ba­gātināšanas rūpnīcu ražošanas jaudu, bet to mākslīgā ieguve izmaksāja pārāk dārgi. Tīri akadēmiskai, zināt­niskai interesei par Venēru pievienojās daudz praktis­kāki apsvērumi.

Atkal sekoja vairākas ekspedīcijas. Gāja bojā Soko- lovskis, Starptautiskā kosmonautu kongresa viceprezi­dents. Bezbailīgais Nisidzima atgriezās Nagojā sakrop­ļots, zaudējis redzi. Ķīnas labākais pilots Ši Feņ-ju pa­zuda bez vēsts. Acīm redzot, līdzšinējie uzbrukuma ieroči cīņā pret šo planētu nederēja. Tā it kā ņirgājās par cilvēku pūlēm. Analizējot trūcīgos datus par ekspe­dīciju bojā ejas iemesliem, noskaidrojās, ka sekmīgi nosēsties uz Venēras varēs tikai tad, ja pilnīgi atteik­sies no agrāk izveidotajām starpplanētu lidojumu tehni­kas formām un principiem. Starptautiskais kongress uz­aicināja zinātniekus pagaidām neizdarīt jaunus lido­jumus ar vecajiem starpplanētu kuģiem un izsludināja prēmiju par jauna veida starpplanētu transporta lī­dzekli, kas bez briesmām spētu izlauzties cauri Venēras atmosfēras verdošo bruņu kārtai. Padomju Savienībā pilnā sparā strādāja pie fotonu raķetes radīšanas. Arī citas valstis meklēja jaunus ceļus.

Divus gadus pirms mūsu stāstījuma centrālajos laik­rakstos parādījās ziņojums par to, ka uz paša lielākā mākslīgā Zemes pavadoņa «Vejdadi Ju-i» («Lielā drau­dzība») Padomju Savienības un Ķīnas bezgravitācijas metāla liešanas meistari (šāda liešana notiek bezsvara apstākļos) stājušies pie pirmās fotonu raķetes korpusa atliešanas.