—    Ejiet iekšā. Biedrs Krajuhins jūs gaida.

—    Norīkojums paliks pie jums? — Bikovs jautāja.

—    Jā, norīkojums paliks pie manis.

Bikovs pieglauda matus un sakārtoja zamšādas jaku. Viņam šķita, ka vienacainais sekretārs lūkojas viņā it kā ziņkāri, it kā zobgalīgi. Bikovs sabozās, atvēra dur­vis un iegāja.

Plašā, krēslainā kabinetā logi bija aizsegti ar bambusa pīteņiem. Vājajā gaismā blāvi atspīdēja kailas plast­masas sienas. Grīdu klāja mīksta, sarkana grīdsega. Bi­kovs pavērās apkārt, acīm meklēdams kabineta saim­nieku, un pie plata, tukša rakstāmgalda ieraudzīja divus

plikus pakaušus. Viens — bāls, pat iepelēks, nekustīgi slējās virs apmeklētāju krēsla atzveltnes, otrs — gaiši dzeltenīgs, noliecies pār papīra mapēm galda pretējā pusē, šūpojās, it kā tā īpašnieks neuzticīgi apošņātu rasējumus un zilās gaismas kopijas.

Tad Bikovs pamanīja vēl trešo pakausi: tas piederēja nejēdzīgi resnam, pelēkā kombinezonā tērptam stāvam, kas bija izstiepies uz grīdsegas un pelēko, kailo galvu neveikli iespiedis kaktā starp sienu un seifu. No viņa kakla uz pagaldi stiepās resna virve . . .

Bikovs apmulsis pamīņājās uz vietas, atkal paraus­tīja jakas ātrslēdzēju un satraukti atskatījās uz dur­vīm. Šai mirklī dzeltenīgais pakausis nozuda. Kļuva dzirdama šņākoņa, un dobja, aizaukstēta balss apmieri­nāti norūca: «Tur lieliski! Lieliski!» Tad aiz galda lēni izslējās smagnējs, sakumpis stāvs neilona darba virs­valkā.