Šim vīram bija milža augums un neparasti plati pleci, viņš laikam bija ļoti smags. Viņa seja ar brūnu, rievu izvagotu ādu atgādināja masku, plānās lūpas sakniebtas taisnā līnijā, un zem varenas, izriestas pieres auksti un vērīgi Bikovā urbās apaļas acis bez skropstām.
Kas jums, lūdzu? — vīrs iejautājās aizsmakušā balsī.
Es gribētu satikt biedru Krajuhinu, — Bikovs teica, uzmetis piesardzīgu skatienu plikgalvainajam stāvam, kas gulēja uz grīdsegas.
— Es esmu Krajuhins, — apaļo acu īpašnieks ari pašķielēja uz stāvu un alkal sāka blenzt uz Bikovu
Plikais pakausis krēslā joprojām nekustējās. Mirkli vilcinājies, Bikovs paspēra dažus soļus uz galda pusi un stādījās priekšā. Krajuhins klausījās, galvu noliecis.
— Ļoti priecājos, — viņš atturīgi sacīja. — Es gaidīju jūs jau vakar, biedri Bikov. Lūdzu, sēdieties! — viņš norādīja ar platu, lāpstai līdzīgu plaukstu uz krēslu. — Šeit, lūdzu. Atbrīvojiet vietu un sēdieties!
Galīgā nesaprašanā Bikovs piegāja pie galda, pagriezās pret krēslu un tik tikko apslāpēja satraukuma smieklus: uz krēsla gulēja savāds, ūdenslīdēju skafandram līdzīgs tērps no pelēka, elastīga auduma. Virs krēsla atzveltnes slējās apaļa, sudrabaina ķivere ar metāla sprādzēm.