—    Noceliet to un nolieciet uz grīdas! — Krajuhins sacīja.

Bikovs atskatījās uz resno biedēkli kaktā blakus seifam.

—    Tas arī ir speciālais tērps, — Krajuhins nepacie­tīgi ierunājās. — Sēdieties taču!

Bikovs steigšus atbrīvoja krēslu un mazliet samulsis apsēdās. Krajuhins, nemirkšķinādams acis, joprojām raudzījās viņā.

—    Tā . . . — viņš pabungoja ar bālajiem pirkstiem pa galda virsu. — Nu tad, biedri Bikov, iepazīsimies. Sauciet mani par Nikolaju Zaharoviču. Ceru, ka satik­sim. Turpmāk jums nāksies strādāt manā vadībā. Pro­tams, ja .. . — Sarunu pārtrauca skarbs tālruņa zvans.

—    Acumirkli, biedri Bikov … — viņš paņēma klau­suli. — Klausos. Jā, es . . .

Viņš neteica vairs ne vārda, bet zilganajā videofona ekrāna gaismā Bikovs ieraudzīja, ka Krajuhina seja pēkšņi pietvīkst un uz kailajiem deniņiem uztūkst tumši vēnu mezgli. Cik varēja nojaust, runa bija par kaut ko ļoti svarīgu. Bikovs smalkjūtīgi nolaida acis un sāka ap­lūkot speciālo tērpu, kas gulēja uz grīdsegas blakus krēslam. Pa tērpa vaļējo apkakli varēja ielūkoties ķi­verē. Kaut gan no ārpuses sudrabainā lode likās pilnīgi necaurspīdīga, Bikovam šķita, ka cauri ķiveres sieni­ņai viņš saskata rupjo grīdsegas rakstu. Bikovs nolie­cās, lai labāk izpētītu ķiveri, bet šai mirklī Krajuhins nolika klausuli un noklikšķināja pārslēdzēju.