—    Izsaukt Pokatilovu! — viņš pavēlēja aizsmakušā čukstā.

—    Tieši tā! — atsaucās kāds neredzams cilvēks.

—    Pēc stundas.

-— Tieši tā, pēc stundas! . . .

Atkal noklikšķēja pārslēdzējs un iestājās klusums. Bi­kovs pacēla acis un ieraudzīja, ka Krajuhins ar plauk­stām spēcīgi berzē vaigus.

—    Tā, — viņš sacīja mierīgi, pamanījis Bikova ska­tienu. — Ir gan stulbenis! Runā vai nerunā — viss kā pret sienu . . . Lūdzu, atvainojiet, biedri Bikov. Pie kā tad mēs . . . Jā, jā . . . Vēlreiz lūdzu piedošanu. Ņemiet vērā, saruna būs ļoti nopietna, bet laika pamaz. Nemaz nav laika. Ķersimies pie lietas . . . Vispirms es gribētu iepazīties ar jums tuvāk. Pastāstiet par sevi.

—    Ko tad īsti? — Bikovs jautāja.

—    Vispirms biogrāfiju.

—    Biogrāfiju? — inženieris pārlika. — Mana biogrā­fija ir gaužām vienkārša. Esmu dzimis 19 .. . gadā ūdens­ceļu transporta darbinieka ģimenē Gorkijas tuvumā. Tēvs nomira agri, man vēl nebija ne trīs gadi. Līdz piecpadsmit gadu vecumam es augu un mācījos in­ternātskolā. Pēc tam četrus gadus strādāju uz Volgas reaktīvajiem gliseriem amfībijām par motorista palīgu, bet vēlāk par motoristu. Spēlēju hokeju. Izlases koman­das «Volga» sastāvā piedalījos divās olimpiādēs. Vēlāk iestājos virszemes transporta augstākajā tehniskajā skolā. Tā ir kādreizējā bruņu tanku karaspēka skola. («Kāpēc es tik daudz runāju?» iedzēla nepatīkama doma.) Tur es beidzu ekspedīciju kodolreaktoru trans­porta nodaļu. Nu . . . mani nosūtīja kalnos, uz Tjan- šanu . . . Pēc tam uz tuksnesi, uz Gobi. Tur es strādāju. Tur arī iestājos partijā. Kas vēl? Tas arī, liekas, viss.