—    Patiešām, vienkārša biogrāfija, — piekrita Kra­juhins. — Tātad pašreiz jums ir trīsdesmit trīs gadi?

—     Pēc mēneša būs trīsdesmit četri.

—    Un, protams, neprecējies?

Šāds priekšnieka jautājums Bikovam šķita visai ne­taktisks. Inženieris necieta aplinku mājienus par savu izskatu. Turklāt Bikovs pazina vismaz vienu sievieti, kas viņa saules apsvilinātajai sejai, platajam degunam un sarainajiem, sarkanīgajiem matiem nepiešķīra lielu nozīmi.

—    Es gribēju teikt, — turpināja Krajuhins, —- ka vēl pirms pusgada jūs, liekas, bijāt neprecējies.

—    Jā, — sausi atbildēja Bikovs, — arī šobrīd esmu neprecējies. Pagaidām . . .

Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Krajuhins zina par viņu ļoti daudz un nejautā, interesēdamies par at­bildēm, bet lai gūtu «personīgu iespaidu» vai arī citā neizprotamā nolūkā. Tā bija nepatīkama atziņa, un Bikovs kļuva piesardzīgs.

—    Pagaidām es esmu neprecējies, — viņš atkārtoja.

—    Tātad, — Krajuhins sacīja, — tuvu radu jums nav?

—     Tātad nav.

—           Un jūs, tā sakot, esat pilnīgi viens un neatka­rīgs . . .

—    Jā, viens pats. Pagaidām viens pats.