—     Kā jūs teicāt, kur strādājāt pēdējā laikā?

—    Gobi tuksnesī…

—     Ilgi?

—    Trīs gadus . . .

—    Trīs gadus! Visu laiku tuksnesī?

—           Jā. Saprotams, bija ari daži īsi pārtraukumi. Ko­mandējumi, kursi. . . Galvenokārt tomēr tuksnesī.

—    Vai nav apnicis?

Bikovs padomāja.

—            Sākumā bija grūti, — viņš sacīja piesardzīgi. — Vēlāk pieradu. Zināms, darbs tur nav no viegla­jiem. — Atmiņā viņam atainojās ugunīgās debesis un melnie smilšu okeāni. — Bet arī tuksnesi var iemīlēt. . .

—           Patiešām? — iesaucās Krajuhins. — Iemīlēt tuk­snesi? Un jūs tiešām mīlat?

—    Esmu pieradis, protams.

—- Kāds jūsu pēdējais amats?

—           Gobi ekspedīciju bāzes apvidus atomtransportieru kolonas priekšnieks.

—    Tātad mašīnas jūs pārzināt labi?

—     Kā nu kuras …

—    Kaut tos pašus jūsu apvidus transportierus.

Jautājums Bikovam šķita lieks, un viņš neatbildēja.

—           Sakiet, — vai jūs pagājušajā gadā vadījāt Dauges ekspedīcijas glābšanas darbus?

—    Es.

—           Jūs lieliski tikāt galā! Bez jums viņi būtu aizgā­juši bojā.

Bikovs paraustīja plecus:

—           Mums tas bija diezgan parasts forsēts brauciens, nekas vairāk.

Krajuhins piemiedza acis.

—           Bet, ja mani neviļ atmiņa, jūsu ļaudis taču ari cieta.