Bikovs pietvīka. Viņa jau tā sarkanīgā seja tagad iedvesa gandrīz bailes, un viņš nikni sacīja:

—           Bija melnā vētra! Es nelielos, biedri Krajuhin. Ar mūziku maršē tikai parādēs. Tuksnešos tas ir sarežģītāk.

Viņš jutās neērti un nepatīkami. Krajuhins vēroja viņu ar nenoteiktu smīnu.

—           Kā tad, kā tad … sarežģītāk . . . Trīs gadi tuksnesī. Tas nav maz. Tas ir labi. Sakiet, biedri Bikov, — vai ārpus darba vēl kaut kas jūs saista?

Apmulsis Bikovs paskatījās uz viņu:

—    Kā jūs to domājat?

—    Ko jūs darāt brīvajā laikā?

—    Hm . .. Lasu, protams. Spēlēju šahu.

—    Jums taču, šķiet, ir kādi darbi.

—    Ir.

—    Vai daudz?

—           Nē, nav daudz. Divi raksti žurnālā «Kāpurķēžu Transports».

—    Par ko jūs rakstījāt?

—           Par reaktoru remontu lauka apstākļos. Personīgā pieredze.

—           Reaktoru remonts . . . Ļoti interesanti: . . Kāds sporta veids, atskaitot hokeju, jūs vēl interesē?

—    Esmu sambists,.. . Instruktors.

—           Tas ir labi. Tā . . . Bet vai par astronomiju nekad neesat interesējies?

Bikovam šķita, ka Krajuhins ņirgājas par viņu.

—           Nē, par astronomiju neesmu interesējies, — viņš atbildēja.

—    Žēl!

—    Iespējams . ..

—           Man jums jāpasaka, Aleksej Petrovič, ka jūsu darbs pie mums, tā sacīt, zināmā mērā būs saistīts ar šo zinātni.