Un vēl viņš sajuta, ka vairs nesāp kāju pirksti, kuri pirmīt apsēžoties bija iesmelgušies. Viņš netika skaidrībā, vai kāju pirksti ir silti vai sastinguši. Viņš pakustināja pirkstus mokasī­nos un nosprieda, ka tie ir sastinguši.

Cilvēks steigšus uzvilka dūraini un piecēlās. Viņš bija drusku nobijies. Piecirzdams kājas, viņš pastaigāja šurpu turpu, kamēr pirksti atkal sāka smelgt. Nu gan ir auksts, viņš nodomāja. Tas vīrs no Sēra strauta nebija melsis niekus, stāstīdams, cik auksts te mēdzot būt. Un viņš vēl smējās par to! Tas bija pierādījums, ka cilvēkam nevajag būt pārāk pašpārliecinātam. Nebija ne mazāko šaubu, ka patiešām ir auksts. Viņš gumbāja šurpu turpu, piesizdams kājas un būkādams rokas, līdz beidzot nomierinājās, juz­dams, ka locekļos atgriežas siltums. Pēc tam viņš sa­meklēja sērkociņus un gatavojās kurināt uguni. Pamežā, kur pavasara pali bija sanesuši sausus zarus, malkas bija papilnam. Viņš tikmēr rūpīgi sargāja vārgu uguntiņu, kamēr iedegās rūcošs sārts, pie kura sildīdamies viņš at­kausēja ledu no sejas un paēda brokastis. Uz kādu laiku sals bija pieveikts. Suns, priecādamies par uguni, izstie­pās tādā attālumā no ugunskura, lai sasildītos, bet ne­apsvilinātos.

Paēdis cilvēks piebāza pīpi un lēni, ar baudu to izsmē­ķēja. Tad viņš uzvilka dūraiņus, cieši sasēja ausaines sai­tes un gāja prom pa strauta kreiso atteku.