Ap divpadsmitiem kļuva pavisam gaišs. Tomēr saule savā ziemas ceļojumā bija aizgājusi pārāk tālu uz dienvidiem un neparādījās virs apvāršņa. Starp cilvēku, kas, nemezdams ēnu, zem skaidrajām dienas vidus debesīm soļoja pa Hendersona strauta gultni, un sauli atradās zemeslodes izliekums. Pusvienos, tieši paredzētajā laikā, viņš sasniedza strauta sazarojumu. Viņš nopriecājās, ka tik naigi iet. Ja viņš ies tikpat ātri, ap sešiem noteikti var panākt biedrus. Viņš atpogāja jaku un kreklu un izņēma savas brokastis. Tas prasīja ne vairāk kā piecpadsmit sekundes, un tomēr pat šajā īsajā mirklī pirksti kļuva stingi. Neuzvilcis dūraini, viņš vairākas reizes ar roku stipri iesita pa kāju. Tad viņš apsēdās uz apsniguša baļķa pabrokastot. Sāpes pirkstos pārgāja tik ātri, ka cilvēks izbijās. Viņš nepielika plāceni pie mutes. Viņš atkal vairākas reizes ar roku uzsita pa kāju, iemauca roku dūrainī un novilka dūraini no otras rokas, lai sāktu ēst. Viņš mēģināja nokost kumosu, taču ledus uzpurnis neļāva. Cilvēks bija aizmirsis sakurt uguni un atkausēt bārdu. Viņš nosmējās par savu muļķību un tūlīt sajuta, ka stingums pārņem kailās rokas pirkstus.