Suns nebija apmierināts un ilgojās palikt pie ugunskura. Šis cilvēks nezināja, kas ir sals. Varbūt neviena viņa senču paaudze nebija zinājusi, kas ir īsts sals, simt septiņus grādus stiprs sals. Bet suns to zināja, visi tā senči bija zinājuši, un suns bija mantojis šo zināšanu. Un tas zināja, ka nav labi staigāt apkārt tik briesmīgā aukstumā. Tadā laikā ir jāieritinās alā zem sniega, jāguļ un jāgaida, kad izplatījums, no kura nāk sals, pārvilksies ar mākoņiem. Taču suni un cilvēku nesaistīja draudzība. Suns bija cilvēka kalps un vergs, un vienīgā laipnība, ko tas pazina, bija pātagas cirtieni un griezīgas, draudīgas skaņas, kas vēstīja sitienus. Tāpēc suns nemēģināja uzticēt savas bažas cilvēkam. Tas nerūpējās par cilvēka labklājību, pats sevis dēļ ilgojās palikt pie ugunskura.^ Bet cilvēks uzsvilpa un uzrunāja to balsī, kas lika atcerēties pātagu, un suns pagriezies tecēja cilvēkam nopakaļ.
Cilvēks iebāza mutē tabakas zelēkli un sāka audzēt jaunu dzintara bārdu. Viņa ūsas, uzacis un skropstas drīz vien apsarmoja no mitrās dvašas. ITendersona strauta kreisajā atzarojumā acīmredzot bija mazāk avotu, un kādu pusstundu viņš nemanīja pat nekādas avotu pazīmes. Bet tad notika nelaime. Kādā šķietami drošā vietā, kur zem mīkstā, nenopēdotā sniega it kā vajadzēja būt cietam pamatam, ceļinieks ielūza. Te nebija sevišķi dziļš. Viņš saslapināja kājas līdz pusikriem, kamēr izmūdījās uz cietās sērsnas.